Dictionary Definition:
○sutá m. 'mountain-son', N. of a divine being MaitrS. ii, 9, 1 • (ā), f. (= -jā) N. of Pārvatī VarBṛS. Pañcat. • (gireḥ sutā VāmP.) • ○tā-kānta m. 'Pārvatī's lover', N. of Śiva Kathās. cxxiv
